Piecpadsmit slavas minūtes beidzās pagājušajā gadsimtā, savukārt desmit sekundes sirsniņas emodži – kaut kur pagājušajā desmitgadē. Bet mēs nekad neesam beigušies. Šī prožektora starmešos, kas apkārtējai publikai nežēlīgi izgaismo visas nianses līdz baltam troksnim, mēs pat nekad pa īstam neesam sākušies. Mēs esam iestrēguši kaut kur savu baisāko, spēcīgāko noslēpumu un atklāsmju sublimāciju krēslā – tajā, uz kā balstās visa mūsu pasaules uztvere, svārstoties starp vēlmi parādīt sevi īstu un bailēm tikt iznīcinātam «atbildes ugunī». Iespējams, ne pirmo reizi.
Un šeit man kļuva baisi. Tāpēc es izgudroju mašīnu. Algoritmu, kas izturēs visu. Tekstu, skatienu, nosodījumu, līdzjūtību, asaras, kaunu, riebumu, bailes un, visbeidzot, gaismu. Gaismu, kurā pat cieši aizžmiegtām acīm mēs varētu pamanīt, ka neviens nav novērsies, neviens nav mūs atraidījis, pasaule nav sabrukusi un nav iznīcinājusi nevienu no mums.
Tikt ieraudzītam.
Aptuveni uz minūti.
Aizžmiegt acis.
Un palikt dzīvam.
