Man ir jāizdzīvo savs stāsts skaļi. Un šis stāsts mani atkal aprīs. Tas nozīmē, ka tas ir jāizlaiž kontrolētā telpā, jāsadala paredzamos algoritmos, jāizklāj nullēs un vieniniekos, jāiesukā vados un... jāizslēdz gaisma. It kā mums nebūtu no kā baidīties.
Es zinu, ka pirms gandrīz 35 gadiem es gandrīz nomiru. Un, lai saglabātu pēdejo dzīvīguma palieku, es to paslēpu, iekalu aiz dzelzs restēm. Bet tagad man ir baisi aicināt citus par šī visa lieciniekiem – es slēpjos aiz tekstiem, aiz garāžām, aiz sarežģītām metaforām; filtrēju plūsmas, dzēšu savus profilus sociālajos tīklos, svītroju savas vēlmes, taču bez citu liecības – to, kuriem pietiks drosmes un ziņkārības ieskatīties caur vitrāžai –, es nekad nevarēšu noticēt, ka aiz šī metāla vēl joprojām ir palicis kaut kas dzīvs.
Man saka, ka es esmu dažāds, savāds, nopietns un arī ne pārāk, taču, sirds dziļumos nespējot pieņemt, ka kaut kas tāds varēja notikt ar mani šajā šķietami normālajā pasaulē, es atkal sastingstu savā sarkofāgā.
Un tagad esi Tu, kurš šajā dīvainajā, salauztajā spogulī – kas ar saviem nažiem nogriež visu manu atmiņu, sadala visu esošo bezdvēseliskos un tāpēc drošos pikseļos un komandās –, ieraudzīs manu savādo koku, kas uzaudzis izdedzinātā klajumā un zied neredzētiem ziediem. Un pēc tam, ja ieskatīsies vērīgāk, Tu, iespējams, ieraudzīsi savu koku un savus ziedus. Jo šis, lai arī salauzts, tomēr ir spogulis.
