Kōcha Kinoko ir kvazibioloģisks eksperiments mākslīgā micēlija radīšanai. Implementējot signālu un transporta funkcijas, atsevišķas tējas sēnes tiek apvienotas vienotā organismā. Šī morfoloģiskā transformācija novērš semantisko pretrunu, pārvēršot lingvistisku kļūdu par jaunu bioloģisku realitāti, kur vārds beidzot sakrīt ar matēriju.

Kōcha Kinoko

· PERFORMANCE · INSTALLATION ·

Visa tējas sēnes vēsture ir nepareizu vārdu virkne, bet man tā arī ir netaisnības un vientulības simbols. Patiesībā tējas sēne nemaz nav sēne un vārds "kombuča" ir tikai kļūdains aizguvums no japāņu valodas. Mans projekts Kocha Kinoko tapa kā eksperiments, kura mērķis nebija labot vēsturiskās kļūdas, bet gan izmantot šo lingvistisko pārpratumu, lai radītu jaunu, kvazibioloģisku kultūru.

Saucot šo simbiotisko kultūru par sēni un ieslogot to izolētā stikla burkā, mēs nonākam pretrunā ar sevi. Mēs radām bīstamu semantisku precedentu daudzu zinātnes nozaru krustpunktā. Īsta sēne pēc būtības ir daļa no lielāka, dzīva organisma – micēlija jeb sēņotnes. Lai tējas sēne patiesi kļūtu par sēni, mums ir jāizstrādā mākslīgais micēlijs un jāpiešķir tam signālu un transporta funkcijas, kas pārvērtīs katru atsevišķo sēni par daļu no lielākas, dzīvas sistēmas – Kocha Kinoko.

Paralēles šeit ir neizbēgamas: pirms četrdesmit gadiem man teica, ka esmu Evins. Pirms divdesmit gadiem man teica, ka esmu vīrietis. Un visus šos gadus man ir teikts, kas jādara. Vai mēs tiešām varam cerēt, ka, simtiem gadu saucot simbiotisku kultūru par sēni, mēs nemainīsim tās īpašības? Vai es varu mainīt subjekta morfoloģiju, mainot apkārtējo vidi atbilstoši semantiski pieteiktajām īpašībām?

Kas notiks, ja es vairs nevienam nebūšu neko parādā un ļaušu savām idejām izplesties kā misiņa un čuguna micēlijam? Ja es došu tējas sēnei iespēju izkļūt ārpus tai uzspiestajiem rāmjiem, vai es spēšu pats pamest savas apziņas radīto konteineru – trauku, kurā esmu nolemts vientulībai tāpat kā šīs tējas sēnes?

Es nolēmu radīt eksperimentu, kura mērķis ir pārvarēt plaisu starp vārdu un tā apzīmēto priekšmetu. Tā kā man bija skaidrs, ka vārdi-apzīmētāji kā viens no pašidentifikācijas pamatelementiem ir jāsaglabā, es nolēmu mainīt pašu subjektu. Citiem vārdiem sakot, es nolēmu padarīt tējas sēni par īstu sēni.

Atrodoties uz robežas starp ideju pasaules nozīmēm, fizikas un bioloģijas pasaules procesiem, es vēlos pierādīt nepieciešamību beidzot uzņemties atbildību par to, ko mēs vislabāk esam pratuši pēdējos tūkstoš gadus: dot visam nosaukumus, neizvērtējot, kā šie nosaukumi ietekmēs pašu subjektu.